Sports un veselība skolā nav tikai fiziskās aktivitātes – tā ir nozīmīga daļa no skolēnu personības, disciplīnas un dzīvesveida veidošanās. Par pedagoga ikdienu, izaicinājumiem un nākotnes redzējumu sarunājamies ar sporta un veselības Gada pedagogu Benitu Zaretoku.
- Kas jūs iedvesmoja izvēlēties sporta un veselības pedagoga profesiju?
Benita: Man patika sportot, tāpēc arī izvēlējos šo profesiju. Īstenībā pēc divpadsmitās klases gribēju iestāties Latvijas Sporta akadēmijā. Tajā laikā – Fizkultūras institūtā. Braucot uz Rīgu ar dokumentiem, sastapu Latvijas Universitātes (LU) Sporta katedras vadītāju, un viņš mani mēģināja pierunāt stāties LU Ģeogrāfijas fakultātē. Tajā gadā varēja iegūt sporta skolotāja un ģeogrāfa specialitāti. Šī iespēja bija tikai vienu gadu, jo nākamajā gadā jau tika izveidota Sporta un veselības katedra. Mēs bijām kopā sporta un ģeogrāfijas skolotāji. Tā ka esmu beigusi Ģeogrāfijas fakultāti. Visu laiku esmu gribējusi būt skolotāja.
- Cik ilgi jau strādājat šajā jomā, un kā gadu gaitā ir mainījusies jūsu pieredze?
Benita: Pirms piecpadsmit gadiem saņēmu uzaicinājumu no Ikšķiles Brīvās skolas un kļuvu par sporta skolotāju. Iepriekš biju žurnāliste.
Esmu laimīga, ka esmu nokļuvusi Ikšķiles Brīvajā skolā!
Man jau no paša sākuma skolā teica – ja skolēni atnāk pavisam nevaldāmi, grib spēlēt futbolu – spēlē futbolu! Neskaties uz plāniem, tas nav galvenais, galvenais ir BĒRNS! Kad bērnam acis iemirdzas, agri vai vēlu būs arī rezultāts.
Strādājot skolā, bērniem ir uzdevums, piemēram, noskriet 10 apļus. Nav svarīgi cik ilgā laikā, svarīgi ir, ka viņš uzdevumu paveic.
- Kādas, jūsuprāt, ir svarīgākās vērtības, ko skolēni apgūst sporta un veselības stundās?
Benita: Man liekas – raksturs. Nezinu, vai tā ir vērtība, bet tas ir tas uz ko iet.
Pacietība. Veselību grūti minēt, jo lielākā daļa bērnu to neapzinās.
Mums šobrīd priekšmetā Sports un veselība aktualizē to, ka nevajag mērīt tālumu, ātrumu, reizes, rezultātu utt., bet bērniem tas nāk dabiski. Tad, kad atnāk bērni no citām skolām, viņi man prasa: “Kurš es esmu?” Kā man pateikt, ka viņam tas nav vajadzīgs? Dzīvē mēs visi sacenšamies, un tas nav forši, ka mums vairs nav šo rezultātu. Bet esmu atradusi veidu, kā to aizstāt. Izmantoju iepriekšējo gadu rezultātus dažādās sporta disciplīnās, bērni sacenšas un mēģina pārspēt šos rezultātus. Tas viņiem sanāk un sagādā milzu prieku. Ir vajadzīgs mērķis, uz kuru iet, un apziņa, kas man vēl jādara, lai es kļūtu vēl labāks? Nevis atnākt, uzkārt medaļu kaklā, jo esi noskrējis. Un tad ir jautājumi: “Kāpēc man nav tās lielās medaļas? Bet tur jau vajag rezultātu, pacietību, lai to sasniegtu, ja neko nedarīsi, neko arī nesasniegsi. Vienam ar otru sacenšoties rodas azarts un automātiski nāk klāt ātrums, cieņa, spēja izdarīt līdz galam.
- Kā jūs motivējat skolēnus, kuriem sports vai fiziskās aktivitātes sākotnēji nešķiet saistošas?
Benita: Mēs ejam, darām, kustamies. Sākumā lēnām. Jā, ir daudzi sporta veidi, ko nevaru pilnvērtīgi iedot, bet svarīgākais, lai acis mirdz pašam, un bērniem arī mirdzēs. Apstākļi ir tādi, kādi tie ir, un bērni paši visu apgūst, ja viņi ir pozitīvi noskaņoti un pamats ir iekšā. Visi nevar būt sportisti, bet svarīgākais ir piedalīties un uzdevumu izpildīt. Ir bijuši gadījumi, kad arī bērni raud, piemēram, atnāk uz sportu (mazajās klasītēs), kur klases audzinātājs jau ir radījis kaut kādu priekšstatu par gaidāmo, bet realitāte izrādās pavisam cita, jo saku: “Nē, šeit būs tā!” Ja skolotāja saka “ejam kalnā”, mēs ejam kalnā. Mēs varam neskriet kalnā, bet ir jāmēģina sasniegt izvirzīto mērķi. Ir jāizmēģina viss.
- Kā vērtējat skolēnu fizisko sagatavotību un attieksmi pret veselīgu dzīvesveidu?
Benita: Fiziskās spējas kļūst vājākas. Vairāk ir jāiet ārā, jo vide ārā ir brīvāka un viņš var vairāk kustēties. Paskatieties pagalmos! Vai jūs redzat ārā bērnus? Pagalmi ir tukši! Ārā jāiet vecākiem, jo, ja viņi to nedara, arī bērns neies ārā.
- Kādas metodes izmantojat, lai veicinātu skolēnu interesi un iesaisti nodarbībās?
Benita: Jāņem nost aparāti! Motivēt ar vārdiem: “Aiziet!, Uz priekšu! Viss izdosies!”
Man ir labs piemērs skolā. Sporta kabinets vienmēr ir atvērts Priekšpusē ir bumbu kaste, no kuras var ņemt bumbas, bet nosacījums – atnest atpakaļ Arī florbola nūjas, kuras bērni ņem un tad noliek atpakaļ. Paši brīvajos brīžos dodas ārā, spēlē, vienīgi florbola bumbiņas gan ātri beidzas (smejas).
Rezultātā bērni kustas, izmantojot tos inventāra resursus, kuri mums ir. Bērni slēpo.
- Kādu lomu skolēnu ikdienā spēle veselīgs uzturs, miegs un mentālā veselība?
Benita: Pēc maniem novērojumiem, Ikšķiles Brīvajā skolā viss ir kārtībā. Ir pāris bērnu – var redzēt, ka naktīs viņi spēlē; vecāki viņus no rīta atved, un viņiem ir forši. Ir vecāki “zombiji” un ir bērni “zombiji”! Nezinu, kā lai noņem tos ekrānus nost. Un, piemēram, tagad būs Olimpiskais mēnesis – soļu izaicinājums, taču viņi neprot pieslēgties programmām un izmantot soļu skaitītāju, pulsu mērīt, elementāras pamatfunkcijas neprot. Ir pāris cilvēku, kas prot, tie arī dara. Vecumā līdz sestajai klasei vispār ir skumīgi ar prasmēm izmantot tehnoloģijas. Interešu izglītībā mēs stundu pavadām bez telefoniem, nekādas austiņas, mūzika . Mēs esam mežā, savstarpēji sarunājamies, pārrunājam dzīvi. Brīžiem esmu kā psihologs. Man liekas, ka sporta skolotājam varētu likt otru profesiju klāt – psihologs. Mums ļoti noderētu sporta psiholoģija, jo mēs ļoti daudz darām intuitīvi.
- Ar kādiem izaicinājumiem jūs visbiežāk sastopaties savā darbā?
Benita: Pašreiz izaicinājums ir bērnu ieinteresēt. Man vēl joprojām atmiņā ir COVID laika piemērs, kur skolotājs, saģērbies par klaunu, vadīja attālināti nodarbību ZOOM. Es nekad neesmu vadījusi nevienu sporta stundu attālināti, tieši skolotājam pārvērsties par klaunu, manuprāt, nav pieņemami, varbūt pirmsskolā vēl vari uzvilkt zaķīša masku. Ar pārējiem mums ir reālā dzīve, mēs nerotaļājamies. Es nebūšu klauns. Esmu reāls skolotājs.
Pārsteidz tikko piedzīvotais, kad sapratu, ka stundā bērni nedzird un nesaprot vārdu STOP! Tas nozīmē, ka šis vārds bērnam ir svešs. Vecākiem jāiesaistās vairāk ar robežu novilkšanu.
- Kādas īpašības, jūsuprāt, raksturo izcilu sporta un veselības pedagogu?
Benita: Tas ir ļoti grūts jautājums, iespējams man ir paveicies, ka esmu ziemas sporta veidu piekritēja, jo tādu nav daudz. Es eju ārā, bērni slēpo un es iemācu bērniem ko tādu, ko viņi nezina. Man patīk orientieristi! Gribu nodot tās zināšanas tālāk! Abi mani bērni ne tikai skrien, bet arī slēpo. Visi sporta skolotāji esam ļoti enerģiski un mākam to nodot tālāk bērniem.
- Kā redzat sporta un veselības izglītības attīstību nākotnē?
Benita: Mums komandu sports ir daudz pārstāvēts, bet varbūt individuālais sports būtu jāvirza priekšplānā. Parādījušās daudz dažādas fobijas – bailes no bumbām, no kontakta. Jo mājās bumbas nedod, tāpēc mums kā sporta skolotājiem tas viss jānodrošina. Jāskrien krosiņi. Nevajag pāriet uz lielajām distancēm, bet jāatrod vidusceļš. Piemēram, šogad ir ļoti laba aktivitāte “Veselības apļi”. Bet jaunieši jau neiet, jo nav tā “burkāna”. Jāstāsta, ka mēs visi sportiskās aktivitātes veicam priekš sevis.
- Ko jūs novēlētu skolēniem un kolēģiem šajā mācību gadā?
Benita: Gribētu novēlēt, pacietību, izturību, enerģiju un laiku sev. Atrast savu sporta veidu, vairāk pašiem kustēties – būs mierīgāki nervi! Mums visiem vajag izlādi, jo tad arī enerģija rodas. Atrast pozitīvo stariņu savās skolās, ar ko parunāties, un tad jau būs viss kārtībā!
Ar Benitu Zaretoku sarunājās Ogres novada sporta centra sporta izglītības metodiķe Diāna Grinberga