Mācību procesā pedagogi sastopas ar situācijām, kurās audzēkņu uzvedība var tikt interpretēta kā slinkums, neiesaistīšanās mācību darbā, nedisciplinētība, kā arī necieņa. Atsevišķos brīžos šāda uzvedība var pāraugt izaicinošā uzvedībā vai pat agresivitātē. Tomēr nereti aiz redzamās uzvedības slēpjas nevis attieksme “negribu”, bet gan realitāte – “nespēju”.
Tieši šai problemātikai bija veltīta darbnīca “Negribu” vai nespēju?”, kas norisinājās šī gada 12. martā Ogres novada pedagogu konferencē “Dažādības forums”. Darbnīcas centrā bija uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) skolēna pieredze un izjūtas mācību ikdienā. Darbnīcu vadīja Inese Gruznova (mamma bērnam ar UDHS, pieaugušais ar UDHS, Ogres Kalna pamatskolas skolotāja un Tālmācības vidusskolas IZI sociālā pedagoģe) un Inese Sudrabiņa (mamma diviem bērniem ar UDHS un Latvijas UDHS biedrības pārstāve).
Darbnīcas primārais mērķis bija sniegt pedagogiem iespēju praktiski piedzīvot UDHS skolēna ikdienas izaicinājumus, tādējādi veicinot dziļāku izpratni par šo bērnu vajadzībām. Šāda pieeja ir nozīmīga, jo praksē pedagogi biežāk sastopas ar UDHS izpausmju sekām – nemieru, uzbudināmību, aizmāršību, izvairīšanos no noteikta veida uzdevumiem, nepabeigtiem darbiem vai pretošanos. Tajā pašā laikā bērna nervu sistēmā konkrētajā brīdī var notikt pavisam citi procesi: pārmērīga sensorā slodze, izpildfunkciju pārslodze, ierobežota darba atmiņa, grūtības strukturēt informāciju, lēnāks informācijas apstrādes temps vai pastiprināta apdraudējuma sajūta.
Darbnīcas aktivitātes mudināja pedagogus mainīt skatījuma fokusu no jautājuma “Kas ar šo skolēnu nav kārtībā?” uz profesionāli nozīmīgākiem jautājumiem: “Kāda ir konkrētās uzvedības funkcija? Kas skolēnam traucē? Kā iespējams mazināt šķēršļus?”
Pedagogiem bija iespēja iepazīties ar dažādiem sensorajiem palīglīdzekļiem jeb fidžetiem, kas pēdējos gados kļuvuši arvien populārāki. Vienlaikus tika uzsvērts, ka to efektivitāte var būt atkarīga no atbilstības konkrētā bērna individuālajām sensorajām vajadzībām. Vienam skolēnam palīdz pretspēks, citam ritmiskas kustības, vēl citam – skaņas vai taustes radītās sajūtas. Būtisks nosacījums ir arī skaidru lietošanas noteikumu izskaidrošana, lai šie līdzekļi patiešām kalpotu mācību procesa atbalstam.
Uzmanība tika pievērsta arī pašregulācijai un kustības nozīmei koncentrēšanās procesā. Sabiedrībā joprojām pastāv priekšstats, ka disciplinēts skolēns ir tas, kurš spēj mierīgi nosēdēt visu mācību stundu. Tomēr skolēniem ar UDHS nekustīgums var radīt ievērojamu iekšējo spriedzi. Kustība šajā gadījumā kalpo kā būtisks regulācijas mehānisms, palīdzot stabilizēt nervu sistēmu, uzlabot uzmanību un mazināt iekšējo nemieru. Ja būtiska daļa enerģijas tiek patērēta nekustīguma uzturēšanai, samazinās resursi domāšanai, atmiņai un spējai koncentrēties.
Atsevišķā darbnīcas daļā tika analizēti izaicinājumi, kas saistīti ar tekstapstrādi – piemēram, norakstīšanu no tāfeles un orientēšanos tekstā. Pedagogi varēja praktiski piedzīvot, kā nepietiekami strukturēts teksts, mazs burtu izmērs vai pārmērīgs, nestrukturēts informācijas apjoms ietekmē uztveri, nogurumu un spēju iegaumēt dzirdēto.
Tika apskatīta arī darba atmiņas nozīme un ierobežojumi, kā arī piedāvāti praktiski risinājumi, piemēram, asociatīvās atgādnes un citi atbalsta materiāli, kas palīdz strukturēt informāciju un atvieglot tās apguvi.
Pedagogiem bija iespēja izjust arī rakstīšanas uzdevumu izaicinājumus, piemēram, darbu šaurās līnijās vai ierobežotā rakstīšanas laukā, kas prasa ievērojamu kognitīvo un fizisko piepūli.
Tāpat tika sniegts ieskats maņu hiperjutībā un tās ietekmē uz uzmanību, informācijas apstrādi un mācīšanās spēju kopumā.
Vienā no aktivitātēm tika analizēta pieaugušā rīcības ietekme situācijās, kad skolēns piedzīvo emocionālu pārslodzi. Tika uzsvērts, ka noteiktas intuitīvas reakcijas, piemēram, intensīvs acu kontakts vai fiziska satveršana, šādos brīžos var tikt uztvertas kā apdraudējums un izraisīt pretreakciju. Alternatīva pieeja ir telpiska klātbūtne un drošu robežu veidošana bez spēka pielietošanas, palīdzot skolēnam pakāpeniski atgūt paškontroli.
Darbnīcas noslēgumā tika akcentēts, ka jaunu prasmju un paradumu apguve ir ilgtermiņa process, kas prasa sistemātisku un mērķtiecīgu darbu. Īpaši nozīmīga ir pedagogu sadarbība vienotā komandā, kur katrs iesaistītais sniedz savu ieguldījumu – rosinot interesi, attīstot pamatprasmes un veicinot to nostiprināšanu. Tāpat būtiski apzināties, ka skolēna gatavība apgūt jaunas prasmes un ieradumus var būt mainīga, ka veiksmīga mācīšanās bieži notiek pakāpeniski, dažādu pedagogu kopdarbībā.
Darbnīca “Negribu vai nespēju?” aktualizēja ne tikai UDHS tematiku, bet arī pedagoga profesionālo kompetenci ieraudzīt uzvedības cēloņus. Tā uzsvēra, ka, veicot nelielas, bet mērķtiecīgas izmaiņas mācību vidē un pieejā, iespējams būtiski uzlabot skolēnu pieredzi un mācību sasniegumus. Iespēja “iekāpt UDHS skolēna kurpēs” palīdzēja pedagogiem labāk izprast, ka bērni rīkojas atbilstoši savām tā brīža spējām, nevis apzināti izvēlas neatbilstošu uzvedību. Šāda izpratne rada pamatu iekļaujošai, cieņpilnai un veiksmīgākai pedagoģiskajai darbībai.
Rakstu sagatavoja Inese Gruznova, Ogres Kalna pamatskolas skolotāja un Tālmācības vidusskolas IZI sociālā pedagoģe un Inese Sudrabiņa, Latvijas UDHS biedrības pārstāve