Bērnu un jauniešu labbūtība mācību procesā balstās uz četriem lieliem stūrakmeņiem – labvēlīgas attiecības, piederība, vienlīdzīgas iespējas un pašnoteikšanās. Par to sīkāk var izlasīt rakstā (SAITE).
Šovasar notikušajā Vasaras skolā atbalsta komandām izglītības psiholoģe Lelde Ločmele vadīja darbnīcu par labvēlīgām attiecībām un to ietekmi uz mācību procesu, tāpēc aicinām, īpaši mācību gada sākumā, aizdomāties un iedziļināties Leldes Ločmeles atbildēs par to, kā veidot labvēlīgas attiecības no pirmās mācību dienas.
Ko nozīmē “labvēlīgas attiecības”?
Balstoties uz Piesaistes teoriju, “labvēlīgas attiecības” ir attiecības, kurās pastāv savstarpēja cieņa, uzticēšanās un empātija (Bowlby, J.). Pieaugušā un bērna attiecību kontekstā tās ir attiecības, kurās bērns jūtas pieņemts, saprasts un drošībā, respektējot bērna vajadzības un veidojot pozitīvu komunikāciju (Rogers, C., Stern, D. N., Roffey, S., Dahlberg, G. u.c.).
Kādas ir pazīmes, ka attiecības ir labvēlīgas?
Par labvēlīgām attiecībām liecina vairāki aspekti. Pirmām kārtām emocionālā vide – bērnam ir jājūtas droši izpētīt, riskēt un mācīties no kļūdām, zinot, ka viņš tiek pieņemts un atbalstīts. Tas bērnam dod drošības sajūtu. Otrām kārtām savstarpēja cieņa un empātija komunikācijā – pieaugušajam ir jāspēj paskatīties uz situāciju ar bērna acīm un jārīkojas ar cieņu, pat ja bērns šajā brīdī netiek galā ar emocijām. Komunikācijai un attiecībām jābalstās uz pieņemšanu, nevis nosodījumu. Nozīmīga ir klausīšanās bez pārtraukšanas, jo tas veicina sadarbību starp bērnu un pieaugušo. Ne mazāk svarīga ir neverbālā komunikācija – uzmundrinošs žests, stiprinošs pieskāriens plecam, smaids un acu skatiens –, kas no pieauguša neprasa daudz. Labvēlīgu attiecību mērķis ir sadarboties, izprast un atbalstīt bērnu, nevis izrādīt varu, iebiedēt vai pazemot.
Kāpēc tas ir svarīgi mācību procesā?
Pētījumi rāda, ka labvēlīgas attiecības palīdz bērniem justies droši, daloties savās domās, un viņi ir vairāk motivēti mācīties. Tāpat arī bērniem biežāk attīstās veselīgs pašvērtējums, jo pieaugušais rēķinās ar bērna spējām un vajadzībām, viņš jūtas novērtēts. Labvēlīgu attiecību rezultātā mazinās emocionālā spriedze, bērns attīsta spēju regulēt savu uzvedību, jo saprot, ko sagaidīt no pieaugušajiem, uzrāda labākas problēmu risināšanas prasmes, samazinās konfliktsituācijas un palielinās sadarbība. Labvēlīgas attiecības arī palīdz bērnam apgūt prasmi risināt domstarpības, iemācot bērniem empātiju un kompromisu. Varam vien secināt, ka ieguvumu ir pietiekami daudz.
Ko pedagogi var darīt jau pirmajā skolas dienā, lai turpmākās attiecības veidotos labvēlīgas?
Grupas un klases līmenī nozīmīgi ir veidot drošu un uz uzticēšanos balstītu vidi. Pieaugušā vārdiem ir jāsakrīt ar rīcību, iedrošinot bērnu mācīties, riskēt un kļūdīties, zinot, ka viņš tiks pieņemts un atbalstīts.
Jau pirmajās skolas dienās nodot bērnam vēstījumu: “Es Tevi redzu, es Tevi dzirdu un Tu man esi svarīgs”. Bieži vien bērnam nepieciešams būt sadzirdētam un pamanītam, nevis nākt talkā ar gataviem risinājumiem. Labāk veltīt laiku labvēlīgu attiecību veidošanai, nekā strupi atbildēt: “Tagad man nav laika, nesūdzies” – tas tieši sagrauj labvēlīgas attiecības. Reizēm pietiek ar atbildi, piemēram: “Paldies, ka dalies ar savām sajūtām, man tas ir svarīgi”; “Es pamanīju, ka esi noskumis”; “Es redzu, ka Tev ir grūti” vai jautājumu: “Kā es Tev varu palīdzēt?”
Bieži vien izaicinājums ir “izturēt” bērna spēcīgas emocijas, kā, piemēram, dusmas (apsaukāšanās, kliegšana, noteikumu neievērošana utt.). Var galvā būt domas – “Viņš mani neciena, kāpēc man ir jāizturas ar cieņu pret viņu?” Tomēr gribu atgādināt, ka cieņa nav atlīdzība par paklausību – tā ir labvēlīgu attiecību pamats. Mēs, pieaugušie, esam piemērs bērniem. Saruna bez sarkasma, bez pazemošanas, bez salīdzinājumiem. Efektīvāk būs izrādīt sapratni, atspoguļot notikušo un kopīgi rast risinājumu. Piemēram, “Es redzu, ka tu esi dusmīgs. Tu drīksti dusmoties, bet mēs runājam mierīgā balss tonī un neapvainojam cits citu”. Bērns ir pamanīts, emocijas nav noliegtas, ir noteiktas skaidras robežas un saruna tiek virzīta uz risinājumu, nevis nosodījumu. Ne vienmēr tas ir viegli, tāpēc pedagogam ir jādomā par savu atbalsta mehānismu, lai viņam ir iespēja pārstrādāt savas emocijas, lai tās netiktu vērstas pret bērnu (kvalitatīvas brīvā laika aktivitātes, saruna ar uzticamu kolēģi u.c.). Vērtīgi ir jau sākotnēji veidot klases kultūru, kur cieņa un sadarbība ir norma.
Kā uzturēt labvēlīgas attiecības ilgtermiņā?
Labvēlīgu attiecību veidošana ir nepārtraukts process, kas prasa pacietību un vēlmi sadarboties. Labvēlīgas attiecību uzturēšanai nevajag daudz (turklāt tās sastāv no ikdienas sīkumiem) – vajag nedaudz, bet ar regularitāti. Nozīmīgi ir ikdienā atrast laiku sarunām ar bērniem ne tikai par mācībām. Aicinu efektīvi izmantot iknedēļas klases stundas, lai praktizētu labvēlīgas attiecības ne tikai pedagogs – skolēns līmenī, bet arī savstarpējā saskarsmē ar klasesbiedriem, piemēram, rītu uzsākt ar labo vārdu apli, komplimentu apli, dienas nobeigumā – pateicības aplis “Es saku Tev paldies par …”, bērnam ienākot klasē atsaukties uz viņa “labu rītu” ar skatienu un vēstījumu “Tu te esi gaidīts, priecājos tevi redzēt!” Atlicināt laiku starpbrīdī kopā ar skolēniem iet rotaļās, uzspēlēt kādu galda spēli, aprunāties nelielās grupās vai individuāli. Ikdienas steigā ne vienmēr to var izdarīt, bet kādu reizi var tam veltīt laiku – ir tā vērts!
Vai ir kāds praktisks lietojams instruments/metode, ko iedot skolotājiem?
Jau manis pieminētie rituāli, tostarp rīta apļi, kas īpaši tiek izmantots pirmsskolās, ir efektīva metode labvēlīgu attiecību uzturēšanā, kuru laikā var aktualizēt sajūtas, ar kādām skolēns ir atnācis uz pirmskolu vai skolu. Tas palīdz skolotājam izvērtēt, ar kuru bērnu būtu nepieciešama papildu individuāla saruna. Skolā var ieviest emociju termometru, kur no paša rīta, uzsākot mācību procesu, skolēns norāda savas izjūtas skalā no 1 līdz 10. Ir svarīgi runāt par labbūtību ik dienu.
Gribu akcentēt arī noteikumu nozīmi izglītības iestādes vidē. Kopīgi veltīt laiku, piemēram, 5 galveno klases noteikumu izstrādei, turklāt tiem ir jābūt vizuāli pārskatāmiem. Skolotājs ikdienā var izmantot noteikumus kā instrumentu – bez liekas diskusijas bērnam norādīt uz konkrēto noteikumu, kam šobrīd jāvērš uzmanība. Jo skaidrāk un redzamāk noteikumi tiek vizualizēti klasē, jo lielāka ir iespēja, ka bērns tos uztvers kā nozīmīgus. Bērnam ir jāzina, kas no viņa tiek sagaidīts. Skaidri noteikumi bērnam palīdz iemācīties vadīt savu uzvedību. Svarīgi, lai pieaugušie rīkojas vienoti, pretējā gadījumā bērni dabiski biežāk pārkāps robežas un manipulēs. Nozīmīgi ir bērnam skaidrot noteikumu nozīmīgumu un diezgan regulāri atgādināt.
Labs labvēlīgu attiecību instruments ir runāt “Es pozīcijā” – “Man nepatīk, ka mēs kavējam laiku”, nevis “Tu vienmēr kavē”; “Es vēlos, lai Tu klusu uzgaidi”, nevis “Beidz runāt!”; “Es jūtos apjucis, kad visi runā vienlaikus” tā vietā, lai teiktu: “Beidziet bļaut!”
Pamatotas uzslavas bērnam par viņa pūlēm, ne tikai par rezultātiem – “Es pamanīju, ka Tu centies matemātikā izpildīt patstāvīgi darbiņu”; “Es redzēju, kā Tu izpalīdzēji grupas biedram salikt klučus kastē”; “Es pamanīju, ka tu ļoti pacietīgi gaidīji savu kārtu” vai “Es novērtēju, ka Tu centies!”; “Es pamanīju, ka Tu centies kontrolēt emocijas un Tev tas izdevās.”
Tradīcijas klasē (ekskursijas, pārgājieni, dzimšanas dienu svinēšana u.c.) veicina piederības izjūtu kolektīvam.
Šie instrumenti un metodes ir noderīgas un pielāgojamas visām vecuma grupām.
Mēs bieži runājam par mācību rezultātiem, par uzvedību, par metodēm. Taču attiecības – tās ir pamats visam. Kad bērns jūtas pieņemts, sadzirdēts un cienīts, viņš ne tikai mācās labāk – viņš uzticas, iesaistās, attīstās. Un arī mēs, pedagogi, iegūstam: mazāk stresa, vairāk sadarbības, dziļāku gandarījumu par darbu. Manuprāt, labvēlīgu attiecību veidošana ir lielākais ieguldījums, ko varam dot – ne tikai bērnam, bet arī sabiedrībai un sev pašiem.
Ikšķiles vidusskolas izglītības psihologu Leldi Ločmeli intervēja ONIP Izaugsmes atbalsta jomas vadītāja Ingūna Kaniņa