Izglītības iestāde ir vieta, kur ik dienu satiekas dažādi cilvēki, pieredzes un idejas. Lai šī daudzveidība pārvērstos kvalitatīvā mācīšanās pieredzē bērniem un jauniešiem, ar labu gribu vien nepietiek, – nepieciešams labs komandas darbs, kurā būtisks aspekts ir dalībnieku spēja vienoties par kopīgu virzienu un uzņemties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem.
Līderim ir ietekme uz komandas darbu, tāpēc Ogres novada izglītības iestāžu vadītāji regulāri aktualizē zināšanas un bagātina savu pieredzi profesionālās pilnveides programmās. Šobrīd vadītājiem ir iespēja apgūt divas kursu programmas – “Domā un rīkojies kā vadītājs” un “Vadītājs ar jaunu sparu”. Šajās nodarbībās vienlīdz svarīgas ir gan jaunās idejas un teorijas, gan dalīšanās pieredzē – par to, kas komandās izdodas un kas reizēm rada izaicinājumus.
Domājot par komandas darbu, ir vērts atgriezties pie amerikāņu vadības eksperta Patrika Lencionī atziņām par veselīgas komandas darbību. Viņš uzsver, ka komandas briedumu īpaši labi raksturo divas lietas – apņemšanās un atbildība. Tās palīdz komandai ne tikai pieņemt lēmumus, bet arī tos īstenot ikdienas darbā.
Lencionī šo skatījumu attēlo arī kā savstarpēji saistītu principu piramīdu, kur katrs nākamais solis balstās iepriekšējā. Apņemšanās un atbildība atrodas piramīdas augšējā daļā, kas nozīmē – tās var pilnvērtīgi veidoties tikai tad, ja komandā jau ir uzticēšanās un notiek atklātas, cieņpilnas sarunas. No pieredzes var teikt – ja šie pamati nav pietiekami stipri, tad apņemšanās paliek formāla, bet atbildība – ārēja.
Apņemšanās – vienoties par kopīgu virzienu
Lencionī uzsver, ka apņemšanās komandā nenozīmē pilnīgu vienprātību. Komandā var būt dažādi viedokļi, un tas ir tikai dabiski. Taču pēc diskusijas komandai ir svarīgi vienoties par virzienu, kurā tā ir gatava doties kopā.
Skolas vidē tas bieži notiek pavisam praktiskās situācijās. Piemēram, pedagogi diskutē par vērtēšanas pieeju, par to, kā visos mācību priekšmetos stiprināt skolēnu lasītprasmi vai kā labāk organizēt atbalstu skolēniem, kuriem mācīšanās sagādā grūtības. Šādās sarunās nereti atklājas dažādi skatījumi, kas balstīti pedagogu profesionālajā pieredzē.
Var šķist, ka kolektīvā vislabāk būtu tad, ja visi domātu līdzīgi un ātri nonāktu pie vienprātības. Tomēr pieredze rāda, ka skolā tieši viedokļu un profesionālās pieredzes dažādība var kļūt par vienu no vērtīgākajiem pedagoģiskajiem resursiem. Pedagogi skolā nāk ar dažādu pieredzi, dažādām metodēm un dažādiem skatījumiem uz mācīšanos. Ja šie skatījumi tiek sadzirdēti un izdiskutēti, komanda iegūst daudz plašāku redzējumu par iespējamiem risinājumiem. Tas savukārt palīdz daudz jaudīgāk virzīt skolas attīstību.
Reiz kādā skolā saruna starp pedagogiem izvērtās par to, kā klasēs organizēt darbu ar skolēniem, kuriem mācīšanās sagādā grūtības. Daļa pedagogu uzskatīja, ka nepieciešama stingrāka struktūra un skaidri noteikumi, savukārt citi vairāk uzsvēra individuālu pieeju un elastību mācību procesā. Sākumā šķita, ka šie skatījumi ir grūti savienojami. Taču saruna turpinājās – skolotāji dalījās pieredzē no savām klasēm, stāstīja par situācijām, kurās konkrētas pieejas ir palīdzējušas skolēniem. Pakāpeniski saruna no viedokļu aizstāvēšanas pārtapa kopīgā domāšanā.
Rezultātā komanda vienojās par dažiem kopīgiem principiem, kas palīdzētu pedagogiem labāk atbalstīt skolēnus, vienlaikus saglabājot iespēju katram skolotājam pielāgot metodes savas klases vajadzībām. Vēlāk pedagogi atzina, ka tieši šī saruna palīdzējusi ieraudzīt plašākas iespējas nekā sākumā bija šķitis.
Šādas situācijas vēlreiz atgādina – dažādība komandā nav šķērslis vienošanās procesā. Gluži pretēji – ja komandā ir vieta sarunai un savstarpējai ieklausīšanai, dažādie skatījumi var kļūt par pamatu pārdomātākiem un kvalitatīvākiem lēmumiem.
Protams, šādās situācijās īpaši svarīga kļūst diskusijas kvalitāte un pats lēmuma pieņemšanas process. Lai viedokļu dažādība kļūtu par vērtību, komandā nepieciešama droša sarunu vide, kurā kolēģi var brīvi paust savas domas un kur sarunas palīdz nevis pierādīt savu taisnību, bet kopīgi meklēt labāko risinājumu.
No savas pieredzes varu teikt, ka tieši šādas sarunas bieži kļūst par brīdi, kad komandas dalībnieki patiesi sāk mācīties cits no cita. Un tieši tad arī veidojas patiesa apņemšanās – nevis tāpēc, ka visi domā vienādi, bet tāpēc, ka komanda kopīgi ir nonākusi pie lēmuma, kurā katrs jūt savu līdzdalību.
Šo domu labi papildina arī līderības pētnieks Saimons Sineks (Simon Sinek), kurš uzsver, ka cilvēki daudz vieglāk apņemas rīkoties tad, ja saprot, kāpēc. Ja skolotāji redz pieņemto lēmumu jēgu un to, kā tie palīdz skolēniem mācīties vai justies drošāk skolā, šie lēmumi kļūst par kopīgu izvēli, nevis tikai par administratīvu prasību.
Domājot par to, kā praksē veidojas apņemšanās, bieži palīdz ļoti konkrētas darbības. Svarīgi ir dot laiku sarunai pirms lēmuma pieņemšanas: pacietīgi uzklausīt otru; necensties uzreiz apstrīdēt, pierādot savu taisnību; argumentēti paust savu viedokli; situācijās, kad viedokļi ir atšķirīgi, nevis katram cīnīties par saviem uzskatiem, bet kopā radīt risinājumu, kas apmierina abas puses. Svarīgi ir pieņemto lēmumu noformulēt visiem saprotami un ik pa laikam atgriezties pie jautājuma – kāpēc mēs to darām.
Atbildība – rūpes par kopīgo rezultātu
Ja komanda ir vienojusies par virzienu, nākamais solis ir atbildība par kopīgi pieņemtajiem lēmumiem.
Patriks Lencionī uzsver, ka spēcīgās komandās atbildību uztur ne tikai vadītājs, bet arī paši komandas dalībnieki. Tas nozīmē, ka kolēģi cits citam palīdz ievērot kopīgās vienošanās.
Skolas ikdienā tas bieži izpaužas pavisam vienkārši. Piemēram, pedagogi vienojas par kopīgiem principiem vērtēšanā vai par to, kā klasē izmantot mobilos telefonus. Šādas vienošanās kļūst jēgpilnas tikai tad, ja tās ievēro visa komanda. Reizēm tas nozīmē arī drosmi kolēģim pajautāt – vai mums izdodas turēties pie tā, par ko vienojāmies?
Līderības pētniece Brenē Brauna (Brené Brown) raksta, ka skaidras gaidas un savstarpēja atbildība, virzoties uz rezultātu, patiesībā ir cieņas izpausme. Ja komandā šādas sarunas notiek ar mērķi palīdzēt cits citam, tās kļūst par profesionālas sadarbības daļu, nevis par kritiku.
Svarīgi arī atcerēties, ka savstarpēja atbildība iespējama tikai tur, kur ir uzticēšanās. Par to raksta arī Stīvens M.R. Kovejs (Stephen M. R. Covey), uzsverot, ka uzticēšanās vidē sadarbība kļūst vieglāka un efektīvāka. Skolā tas nozīmē, ka par darbu var runāt atklāti, jo visiem ir skaidrs – mērķis ir kopīgs.
Līdzīgi kā apņemšanās gadījumā, arī atbildības veidošanā nozīme ir konkrētām ikdienas praksēm. Atcerēsimies sakāmvārdu: “Kur daudz saimnieku, tur darbs nevedas”. Tātad svarīgi, lai par konkrēta uzdevuma izpildi atbild konkrēti cilvēki. Tāpat nepieciešams regulāri atgriezties pie kopīgajām vienošanām, kā arī uzturēt cieņpilnu sarunu kultūru un padarīt kopīgos mērķus redzamus. Tas palīdz komandai noturēt virzību arī ikdienas steigā.
Domājot par komandas darbu skolā, arvien vairāk pārliecinos, ka apņemšanās un atbildība nav tikai organizācijas vadības jēdzieni. Līderība skolā nav tikai amats – tā ir gatavība rūpēties par kopīgo ceļu un rezultātu, kuru vēlamies sasniegt.
Rakstu sagatavoja Edīte Kanaviņa, Izglītības metodiķis skolvadībā