Mēdz teikt, ka “bērnam ir jānotic sev”. Taču patiesībā šis process sākas ar to, vai mēs, pieaugušie, ticam bērna spējām un tam, ka viņš tiks ar uzdoto darbiņu galā.
Sengrieķu mītā skulptors Pigmalions bija tik ļoti vīlies cilvēkos, ka radīja ziloņkaulā ideālās sievietes skulptūru. Nodēvējis to par Galateju, viņš iemīlēja savu radīto tēlu – rūpējās par to, runājās ar to kā ar dzīvu būtni, dāvināja dāvanas un mīlestību. Dieviete Afrodīte, redzot Pigmaliona sirsnīgo ticību un mīlestību, pārvērta Galateju par cilvēku. Tā mīlestība un ticība Pigmaliona sirdī burtiski atdzīvināja to, kam viņš ticēja.
Šī sengrieķu mīta būtība saskan ar mūsdienu psiholoģijas atziņām: cilvēkā aug tas, kas tiek aplaistīts. Psiholoģijā Pigmaliona efekts nozīmē – saskatot un ticot cita cilvēka potenciālam, ar savu attieksmi mēs palīdzam viņam attīstīties un kļūt labākam. Tā ir parādība, kad pieaugušā ticība un gaidas kļūst par bērna realitāti.
Skolotājs, kurš patiesi tic, ka bērns spēj augt un mācīties, šo ticību neapzināti pauž saskarsmē ar bērnu:
- paskaidro vēlreiz, piemeklējot citus vārdus vai piemērus;
- pamana mazus soļus un ieguldīto darbu, ne tikai rezultātu;
- iedrošina, kad kas neizdodas;
- jau pirms padarītā darba zina, ka atradīs kaut ko mazu, ko atzīmēt kā progresu.
Un bērns to jūt. Tā rodas ticība sev — cita cilvēka skatienā, kurā bērns redz iespēju, nevis ierobežojumu.
Psiholoģe Kerola Dveka (Carol Dweck) pierādīja, ka bērna panākumus ievērojami ietekmē nevis talants vai spējas, bet gan tas, ko viņš domā par mācīšanos.
Piemēram, fiksētā domāšana izpaužas pretrunā “visu vai neko”, “jā vai nē”, “melns vai balts”. Šāda pieeja mācībām nedod iespēju kļūdīties un paredz, ka visam jābūt pareizi uzreiz. Bet tas ir milzīgs slogs pat pieaugušajam, nerunājot jau par bērnu. Savukārt izaugsmes domāšana ļauj brīvi ieelpot, un kļūda šajā gadījumā nav pārkāpums, bet procesa sastāvdaļa: “Es cenšos un mācos no kļūdām. Šodien man sanāk labāk nekā vakar.”
Brīdī, kad skolēns piedzīvo, ka kāds pieaugušais vai skolotājs tic viņa izdošanās iespējai un attīstībai, viņš pats sāk ticēt tam, ka tiks galā.
Tieši šeit satiekas Dvekas atziņu un Pigmaliona mīta idejas — ticība no ārpuses pārtop par ticību sev, savām spējām. Un tam nav vajadzīga revolūcija — pietiek ar maziem solīšiem:
- mainīt uzsvaru no “Tu kļūdījies” uz “Ko mēs no tā iemācījāmies?”;
- lietot vārdus pagaidām vai vēl: “Tu vēl mācies… Toties jau proti…”
- pamanīt centienus un piepūli — slavēt neatlaidību un progresu darba gaitā, ne tikai rezultātu;
- rādīt piemēru: arī skolotājs drīkst teikt: “Es arī vēl mācos to izskaidrot labāk!”
Ir tā, ka brīžiem ticēt ir daudz grūtāk nekā mācīt. Kad klasē ir kāds, kurš nemitīgi traucē, neatceras iepriekšējā dienā apgūto vai ir pilnīgi vienaldzīgs, skolotājam rodas dabisks jautājums: “Kā lai es ticu, ka viņš var?” Un tieši šī ticība — vai, tieši pretēji, neticība — kļūst par slēpto virzienrādītāju bērna psihē, jo skolēni ātri nolasa mūsu gaidas, īpaši tad, kad pieaugušais tās nepasaka skaļi.
Atkārtošos — ticība nav emocija vai doma, bet gan lēmums. Ticība bērna izaugsmei nav balstīta aklā optimismā; tā ir profesionāla izvēle — lūkoties uz bērnu kā uz cilvēku attīstības procesā.
Dveka saka: “Katrs bērns var mācīties — jautājums ir, cik daudz atbalsta un stratēģiju viņam vajag.” No sevis piebildīšu — tas ir vēl svarīgāk situācijās, kad bērns pats sev un savām spējām netic. Kā jau minēju, ticība sev rodas cita cilvēka skatienā, kurā redz iespēju, nevis ierobežojumu. Ir bērni, kuru nopelnītās piecas balles ieguldītā darba, neatlaidības un ticības ziņā patiesībā var būt desmitnieka vērtas. Mēs bieži vērtējam bērnu pēc tā, kur viņš ir, nevis pēc tā, cik tālu ticis. Lai šādas kļūdas nepieļautu un palīdzētu skolēnam sev noticēt, talkā nāks vienkārši soļi:
- pierakstīt to, kas bērnam šonedēļ izdevies labāk nekā iepriekš;
- runāt ar bērnu par procesu, nevis tikai par rezultātu;
- un atgādināt, ka mazie solīši veido lielas pārmaiņas.
NB!
Pigmaliona efekts ir abpusējs: skolotājs tic bērnam — bērns sāk ticēt sev. Un arī skolotājs pats stiprinās, pamanot pat mikroskopiskās izmaiņas. Ticība nav tikai dot — tā ir enerģijas apmaiņa, kas palīdz augt abiem. Bērna izaugsmes brīnums sākas brīdī, kad skolotājs nolemj: “Viņš vēl nevar. Bet viņš varēs!” Un šajā vēl ir būtiska starpība starp stagnāciju un attīstību, jo ticība ir lēmums.
Vairāk par Kerolas Dvekas uzskatiem var lasīt šajā intervijā Domāšanas veids svarīgāks par talantu vai grāmatā https://www.zvaigzne.lv/kerola-dveka
Rakstu sagatavoja Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas psiholoģe Agnese Zepa-Gapejeva